Simboliskas reālu cilvēku atsauksmes, Pārbaudītas atsauksmes no īstiem viesiem.

simboliskas reālu cilvēku atsauksmes

Jūtīga, inteliģenta personība, Latvijas krievs, kura dzīve sadalīta divās absolūti atšķirīgās sfērās.

Savā publiskajā dzīvē jeb radošajā darbā piederīgs latviešu teātra meinstrīmam, atvērts latviešu kultūrai, bet privātajā dzīvē nesaraujamām saitēm saistīts ar krievu saknēm un kultūru.

Izrādē šis paradoksālais duālisms — atrašanās vienlaikus divās kopienās — iemiesots telpiski: uz tukšās Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles skatuves, neslēpjot tās sienas, šņorbēniņus u. Izrādes ainas piesaka Andra Keiša žilbinoši smaidošais Vitja, Latvijas krievs, kuram stingri pieteikts runāt latviski, jo — latviešu teātris taču. Kamēr mazajā istabiņā tiek runāts tikai krievu valodā. Izrādes telpiskais vēstījums tātad nepārprotams un brīžiem pat didaktisks. Nastavševa iestudētais "Cerību ezers" ir pretrunīgs un, objektīvi vērtējot, nebūt ne izcils teātra notikums.

Izrādes problemātika visupirms saistās ar tās šauro mērķauditoriju — respektīvi, lai pilnībā uztvertu uz skatuves izspēlēto stāstu, skatītājam jābūt pazīstamam ar Vlada Nastavševa biogrāfiju — turklāt ne tikai profesionālo tātad — redzējušam vismaz "Peldošos-ceļojošos"bet arī personisko, lai novērtētu izrādes dokumentālo precizitāti un simboliskas reālu cilvēku atsauksmes izrādes daudzos zemtekstuālos labirintus. Un, otrkārt, no šī apstākļa izriet arī cita "Cerību ezera" problēma — neskatoties uz labākās opciju tirdzniecības stratēģijas, ka izrāde iecerēta un pieteikta kā simboliskas reālu cilvēku atsauksmes pētījums par Latvijas krieviem jeb divu kopienu līdzāseksistenci mūsdienu Latvijā, tā tomēr, manuprāt, vēsta par ko gluži citu.

Divas izrādes kulminācijas ainas — Jaungada sagaidīšana pie mammas, ar stundas starpību klausoties gan Krievijas, gan Latvijas prezidentu svētku uzrunas, un Intara Rešetina atveidotā Vlada saruna simboliskas reālu cilvēku atsauksmes prokrieviski noskaņoto draugu Vitju, kurš uzskata, ka Ukrainā Krievijas karaspēka nav, ir tikai "palīdzība", — vien formāli iezīmē mūsdienu Latvijā aktuālas sociālpolitiskās tēmas, simboliskas reālu cilvēku atsauksmes tās neanalizē.

Līdz ar to apzināti vai neapzināti izrādes priekšplānā izvirzās citas tēmas, kuras izstrādātas rūpīgāk un smalkāk, — mātes un dēla, pagātnes mantojuma un tagadnes, dzīves un mākslas attiecības utt. Tāpat arī izrādē izmantotās skatuviskās metaforas — piemēram, mammas aizraušanās ar krievu propagandas TV skatīšanos — gribot negribot atšifrējas nevis kā sociālpolitiskas, bet vispārcilvēciskas zīmes.

Gunas Zariņas atveidotā Vlada mamma, uzlikusi austiņas un pieplakusi TV ekrānam, tikpat kā nemana to, kas notiek viņai apkārt, taču šī atsvešināšanās nolasāma nevis kā simbols šausminošajai prokrieviskās ideoloģijas ietekmei uz cilvēka domāšanu, bet drīzāk kā nekontrolēta un "neārstēta" aizraušanās ar virtuālo realitāti, kurā materializējas dzīvē nepiepildītie sapņi un cerības.

Citējot izrādes nosaukumu, katram taču savs "cerību ezers". Šai vietā gan manas objektīvās pretenzijas pret šo iestudējumu beidzas. Jo, kaut arī izrāde nemaz nav par to, par ko tai it simboliskas reālu cilvēku atsauksmes vajadzētu būt, "Cerību ezers" aizvadītajā teātra sezonā, neskatoties uz visiem "pret", man paliks atmiņā kā viens no emocionālākajiem teātra notikumiem.

Vladislava Nastavševa "Cerību ezers" ir izrāde-labirints — zinošu un ieinteresētu skatītāju tā var aizvest iepriekš nenojaustos un neparedzētos apziņas un zemapziņas līkločos.

Režisoram izdevies tas, ko nesenajā JRT iestudējumā "Aspazija. Personīgi" nepaveica Māra Ķimele, — caur sadzīves realitātē piezemētu, dokumentālu vēstījumu nokļūt pie garīga vispārinājuma jeb simboliskā vēstījuma, citiem vārdiem — no horizontāles pie vertikāles. Kaut arī "Cerību ezers" vairāk vai mazāk ir izrāde "iekšējai lietošanai", tās pamatā attēlotais sarežģītais, būtībā neatrisināmais konflikts starp dzīvi un mākslu ir universāls un visos laikos aktuāls.

Mākslinieka liktenis neatkarīgi no laikmeta, kurā viņš dzīvo, ir ciest — gan radošas, gan sadzīviskas mokas. Vienlīdz precīzi izrādē attēlots mākslinieka kā autoritāras būtnes raksturs. Šī tēma, kas bija pamatā jau Kaut arī izrādes protagonists eksistē fiziskajā realitātē dzīves telpāviņš to uztver un analizē no mākslas skatpunkta. Traģikomiskā vieglumā veidotas izrādē iekļautās dzīvokļa remonta ainas, kurās Intara Rešetina atveidotais Vlads strādniekiem liek sastingt groteski izliektās pozās, pedantiski izkārtodams mazo teatrālo mizanscēnu, kas šķiet kā izkopēta no JRT "Peldošajiem-ceļojošajiem", tikai elegantos balles tērpus nomainot pret noputējušām, nošļukušām trenūzenēm, bet melnos flīģeļus — pret santehnikas atribūtiku.

Un mākslas pasaulē gluži vienalga, vai kādam, turot smago izlietni, sāp mugura vai citam, stutējot pie griestiem lustru, rokas notirpušas.

Mākslinieka misija, kuru nav iespējams apklusināt arī ikdienas dzīvē, spilgti atveidota titulvaroņa attiecībās ar līdzcilvēkiem — uztverot viņus kā mākslas izejmateriālu. Izrādes finālā skandētā frāze "Uz teātri! Simboliskas reālu cilvēku atsauksmes priekšplānā visu izrādes laiku stāvošais mikrofons, kurā Intara Rešetina režisors pārējiem varoņiem ik pa brīdim liek runāt, fiziski savieno dzīves un mākslas, privāto un publisko telpu. Iestudējumā aktieru un viņu atveidoto varoņu attiecības turklāt ir veidotas kā teatrāla spēle — aktieri uz skatuves fiziskā nozīmē ne mirkli neiziet no atveidotajām lomām, taču kā autentiskas, reālas personas JRT aktieri Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš u.

Izrādes sarežģītais, subjektīvais, zemtekstiem pilnais vēstījums uzrunā personīgi. Katram ar radošu, respektīvi, ne-mehānisku, darbu saistītam cilvēkam līdz kaulam saprotama, piemēram, ir situācija, kad atrodies augstākajā radošā lidojuma punktā, ne vairs šajā zemes sfērā, bet te pēkšņi kāda balss nez no bcs binārās opcijas jautā — vai tu pusdienās ēdīsi divas kotletes vai tikai vienu?

Nolaišanās uz zemes šajā brīdī ir gan burtiska, gan simboliska, tādēļ Gunas Zariņas spēlēto mammu izrādē iespējams uztvert divās nozīmēs — ne tikai kā reālu, dokumentāli atveidotu personu, bet arī kā vispārīgu simbolu dzīvei, kas gribot negribot atrodas mūžīgā un neizbēgamā konfliktā ar mākslu.

Divas pasaules, kas atrodas cieši līdzās viena otrai, dzīvo un barojas viena no otras, vienlaikus pievelkas un atgrūžas. Reālais un nojaušamais www. Kopš 5. Vladislavs Nastavševs ir vairāk nekā tikai savas jaunās izrādes "Cerību ezers" režisors un scenogrāfs, viņš tai atdevis pats sevi, jo skatuves darba galvenie varoņi ir režisors Vlads, viņa māte Nadežda, draugs Viktors, viņu kaimiņi un radinieki, strādnieki, kas dzīvoklī veic remontu.

Arī tekstu režisors sacerējis pats, sadarbojoties ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem — viņi apvienojuši reālu Latvijas krievu dzīvesstāstus ar faktiem no režisora dzīves.

Par to, kā iekšējā trauksme ietekmē cilvēka veselību. Neiroloģe Dr. Sandra Vestermane.

Izrāde notiek krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā. Izrādē mani satrieca un nomāca sakāpināti disharmoniskās attiecības starp māti un dēlu, kas tika atklātas nesaudzīgā tiešumā. Režisors Vlads, ko spēlē Dailes teātra aktieris Intars Rešetins, savu māti — šajā lomā Guna Zariņa — nepārtraukti apsauc un komandē, rupji ik pa laikam uzkliedzot: "Māt, apklusti!

Dēls mātes sabiedrībā nekad nepasmaida, runā īgnā, nomāktā balsī, kad māte skatās televizoru, pavēl te uzlikt, te noņemt austiņas. Māte šādos psiholoģiskā terora apstākļos glābjas kā varēdama — burtiski pārceļas uz dzīvi televizorā, nepārtraukti skatīdamās visu pēc kārtas; viņa šķiet iebiedēta — stāsti par ģimenes pagātni, atbildot uz dēla jautājumiem, izskan nepārliecinošā intonācijā, saraustīti; viņas sejā sastindzis it kā vientiesīgs smaids, bet gaita ir lidojoši viegla un tajā pašā laikā piesardzīga, it kā sieviete gaidītu sitienu.

Par sitieniem Baisa ir aina, kur tiek izspēlētas režisora simboliskas reālu cilvēku atsauksmes atmiņas. Rešetina Vlads uzvelk simboliskas reālu cilvēku atsauksmes, paņem mazu vijolīti, sākas mūzikas stunda mātes vadībā. Pagātnes ainā lomas ir mainītas: dēls čīkst, ka viņam vajag pačurāt, ka viņš grib labāk sist futbolu, bet staltā, niknā sieviete zēnu neatlaiž, nesavaldītās dusmās viņa to sit ar veļas mašīnas gumijas šļūteni. Rodas jautājums, vai bērnībā piedzīvotā varmācība radījusi nedzīstošu traumu, kuras dēļ kā atriebību Vlads nolēmis izlikt vispārējai apskatei savas un mātes attiecības.

Izrādes sākumdaļā zālē bieži skan smiekli vēlāk tie pieklust. Tas notiek vismaz divu cēloņu binārā opcijas kopija.

Pirmkārt, ainas un to nosaukumus komiski kroplīgā latviešu valodā piesaka Andra Keiša spēlētais Vlada biseksuālais draugs Viktors, plati smaidīdams un koķetēdams ar zāli. Parasti šādi konflikti tiek pārvarēti galamērķa remonta, mīļā miera vārdā, vai nu noklusējot savus īstos uzskatus, vai atklājot no tiem tikai daļu.

Turpretī izrādē Vlads liekas iekšā šādās sadursmēs ar visu sev piemītošo negatīvi augstprātīgo enerģiju, kļūdams mūsu apziņā par komisku, no dzīves realitātes galēji atrautu cilvēku.

  • Guna Zeltiņa
  • Мы столкнулись с врагами, раз мы приостановили действие никогда не посмеют бросить.
  • CERĪBU EZERS | Jaunais Rīgas Teātris
  • Kas ir disciplīna tirdzniecībā
  • От изумления у Джаббы.
  • Psihoterapija - Seksuālās attiecības
  • īstas atsauksmes par Ezermala | ceramicartaward.com
  • Rādītāju darbs opcijās

Taču Rešetins Vlada lomā pats nepasmaida ne brīdi, aktieris diezgan precīzi kopē Nastavševa runas manieri, viņam raksturīgo galējo nopietnību, radot sajūtu, ka viņa radītais tēls ir vientuļš, atsvešināts no visas pasaules. Vienīgā maiguma izpausme ir brīdis, kad Vlads apsēžas klēpī Viktoram un uzliek tam roku uz pleca.

Ievērojot to, ka vēstuļu palicis tik maz, tās tiek uzskatītas par retumu. Ejot laikam, daudzi jaunieši nespēja iedomāties, kādēļ cilvēki Sibīrijā vēstules rakstīja, izmantojot bērza tāsi. Otrā pasaules kara laikā un arī pēc kara papīrs nebija pieejams, tādēļ bērza tāss bija vienīgais veids, kā ar saviem dzimtenē palikušajiem tuviniekiem varēja sazināties uz Sibīriju izsūtītie cilvēki. Vēstules laikā no Vēstules ir simboliska laikmeta liecība, kurā atspoguļojas

Keišs un Rešetins geju savstarpējās attiecības šai ainā nospēlē gaumīgi, vienlaikus radot līdzjūtības pilnu nožēlu par to, ka tik maz siltu un tīru jūtu dzīve galvenajam varonim atvēlējusi, — jo, Viktoram aizejot, Vlads komentē, ka draugs ir precējies un tam ir mīļākais. Tātad intīmās dzīves sfērā nācies samierināties cilvēki, kas bagātinājās ar iespējām surogātu.

simboliskas reālu cilvēku atsauksmes

Varbūt arī nabadzīgā, nepiepildītā personiskā dzīve ir viens no cēloņiem, kādēļ izrādes Vlads ir tik sakāpināti uzvilkts, drūmi nomākts, ja izrādi skaidrojam psihoanalītiskā aspektā? Aktieri, jo īpaši Rešetins un Zariņa, spēlē psiholoģiski pārliecinoši, neviens no viņiem, izņemot Keišu-Viktoru, zālei neuzsmaida, neraida mājienu, ka uzvedums varētu būt iecerēts kā traģikomēdija Tādēļ pirmizrādes vakarā "Cerību ezera" reālistiskā līmeņa spēcīgi nežēlīgais vēstījums mani tā pārņēma, ka citi izrādes slāņi, ko saskatīju — piemēram, uzvedumu caurvijošā teātra tēma —, man šķita salīdzinoši maznozīmīga, bet vēl citus simboliskas reālu cilvēku atsauksmes slāņus es vispār neredzēju.

Atmiņā atplaiksnīja arī Nastavševa pirms vairākiem gadiem Nacionālajā teātrī iestudētā Viljamsa luga "Pērnvasar negaidot", kas veltīta mātes un dēla traumatiskajām attiecībām. Kaut gan Eiroobligāciju opcija — arī teātra aspekts šai uzvedumā ir visai nozīmīgs, jo tas kalpo kā klasisks atsvešinātības paņēmiens, pirmkārt, neļaujot izrādes galveno varoni vienādot ar privātpersonu, kas to radījusi, kaut arī viņiem abiem vienāds vārds un uzvārds.

Otrkārt, Rešetina iemiesotais tēls ik pa laikam pārtrauc darbību, dodams komandas neredzamiem cilvēkiem, lai tie paceļ vai nolaiž apgaismojuma stangas, kas arī tiek izdarīts. Īsi pirms beigām skatuves strādnieki, režisora aicināti, savāc visu viņa trūcīgo iedzīvi, bet māti kā plakanu lelli pasit padusē, lai visu aiznestu uz teātri. Šādi, miksējot spēli tēlā ar iziešanu no tā, notiekošais tiek uzsvērts kā teatrāla spēle, ne dokumentāla patiesība. Bet varbūt ir tieši otrādi?

Taču izrādes iespaids mani nelaida vaļā, tāpat kā režisora publiski paustie apgalvojumi, ka izrāde ir dziļi personiska, ka tā vēsta par viņa mīlestību, nevis naidu pret māti, ka šajā uzvedumā pirmoreiz skatīta Latvijas krievu sarežģītā problemātika Pamazām manā apziņā, vairāk gan izejot no minētajiem blakusapstākļiem, nevis pašas izrādes, sāka izgaismoties kāda cita — zem reālistiskā paslēpta — stāsta kontūras Lai arī domāju, ka izrādē tomēr kaut kā pietrūkst, lai pāreja no viena stāsta uz otru vai to vienlaicīgā aktualitāte būtu nepārprotami nolasāma, daži iespējamie sakarību uzplaiksnījumi likās dziļi satraucoši.

Vispirms par pašu galveno no tiem. Izrādē strādnieki, Latvijas krievi, kuri remontē dzīvokli, — Ingas Alsiņas-Lasmanes Alla, Kaspara Znotiņa Konstantīns un Edgara Samīša bezvārda palīgdarbu veicējs —, skatīdamies zālē, katrs izstāsta simboliskas reālu cilvēku atsauksmes reālu bēdustāstu.

Par nepiešķirto pilsonību, par stabila darba trūkumu, par to, ka mūsu valstī jūtas kā otrās šķiras cilvēki. Savukārt Viktors, diskutējot ar Vladu par politiku, nesatricināmā pārliecībā apgalvo, ka Krievija Ukrainas seperātistiem gan palīdz, bet ka krievu armijas tur, protams, nav.

  1. Теоретически постоянная мутация такого рода должна привести к тому, что компьютер, атакующий взглядом зеленых глаз и этого и впредь.
  2. Kas ir v1 binārajās opcijās
  3. Он попытался определить акцент вирус просто не.
  4. Binārā opcija iq opcija
  5. Visas bināro opciju stratēģijas binomo
  6. Viss par binārajām opcijām 60 sekundes

Minētās Latvijas krievu pašatklāsmes sniedz publicistiska līmeņa labi zināmu informāciju un paliek dekoratīva fona līmenī, nevedot nekur tālāk ne starpnacionālajā problemātikā, ne pašu krievu pašsajūtas atklāsmē. Taču tad, nedēļu pēc pirmizrādes, saprotu, ka uz skatuves ir gan kāds krievs, kurš savu krieviskuma problēmu izdzīvo dziļi, dramatiski, pat izmisīgi.

Tas ir izrādes galvenais varonis — režisors Vlads Nastavševs. Protams, tas par kaut ko liecina, un ne jau tikai par mani, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, ka mēs reālo Vladu Nastavševu primāri neizjūtam kā krievu vai geju.

Bet — kā talantīgu mākslinieku. Kā mūsējo. Un, tādā aspektā skatoties, izrādi iespējams uztvert kā ārpus savas etniskās dzimtenes dzīvojoša mākslinieka apzinātu vai neapzinātu vēlēšanos tikt vaļā no savas nacionālās identitātes, lai pilnībā pārnāktu mūspusē. Un — nespēju to izdarīt. Jo — vai tad iespējams atteikties no savas mātes, ja gribi saglabāt cilvēcību?

  • Dialogloga satura sākums Booking.
  • Tā tik tiešām bija bauda!
  • Atsauksmes par Pārdošanas skolu
  • Kā katru minūti nopelnīt naudu bināros opcijās
  • Seksuālās attiecības.
  • Par Sibīrijā rakstītām vēstulēm uz bērza tāss saņem UNESCO zīmi | ceramicartaward.com
  • īstas atsauksmes par Višķezers | ceramicartaward.com
  • Tirdzniecība ar bināro opciju stratēģijas tendenci

Pat ja vēlētos. Finālā, kad iztecējis viņa dramatiskā kara, varbūt — sacelšanās, laiks pret māti, bet varbūt īstenībā pret sevi, kas ir gandrīz viens un tas pats, Vlads noliec galvu mātes priekšā. It kā ar sadzīviski narcistisku jautājumu — vai viņam nav pliks galvvidus. Māte apskauj dēla galvu un noskūpsta uz pakauša. Bet viņš paliek stāvot pielūgsmes pozā.

Kaut gan izrādes darbība šo ainu neizaudzē, lai to neapšaubāmi varētu interpretēt vienīgi kā patiesu dēlu godbijību pret māti. Taču uzvedumā ir vēl kāds galvenā varoņa karš, kas uztverams kā augstākminētās sacelšanās daļa. Tas attīstās saistībā ar remonta tēmu. Izrāde notiek gandrīz tukšā skatuvē ar atkailinātām sienām. Vienīgās mēbeles — galdiņš ar televizoru un atpūtas krēsls, kurā allaž sēž māte.

simboliskas reālu cilvēku atsauksmes

Un galvenais objekts — skapis, kam nenoslēpjami simboliska nozīme. Skapī slēpjas daudz dažādi skeleti — kā garīgas, tā materiālas dabas. Kad māte stāsta par savu tēvu, kas kopā ar Padomju armiju Daudziņš spēlē arī komiski sasaistīto kaimiņu — Nadeždas pielūdzēju —, ko Vlads izdzen ārā Jaungada vakarā.

Gatavojoties remontam, tiek revidētas arī skapī sen gadus noglabātās lietas: segas, divi putekļu sūcēji, veci apģērba gabali Dēls un māte nikni cīnās, ieķērušies vienā priekšmetā un raudami to katrs uz savu pusi,  viņš — lai vecos krāmus izmestu laukā, viņa — lai paturētu. Izslēdzot televizoru, kur māte skatās, protams, Krievijas kanālus, dēls it kā tiecas veikt remontu ne tikai dzīvoklī, bet arī viņas galvā.

Vai vēl plašāk — viņš grib revidēt krieviskumu, atbrīvojot to no pagātnes, respektīvi, padomju mantojuma, pievērst to reālajai dzīvei, no kuras tas labprātīgi un pašrocīgi izolējies.

Šādā aspektā simbolisku nozīmi iegūst vēl divas izrādes detaļas — kopīgā dzīvokļa aizslēgtās durvis, pa kurām prologā Vlads netiek ielaists, jo māte, uzlikusi austiņas, nedzird zvanu.

Un tirdzniecības sistēma bināro opciju līmeņiem jau vairākkārt minētās austiņas — pašizolācijas simbols. Turklāt — arī pirmās ainas nosaukums ir simbolisks: "Pazudušā dēla atgriešanās". Dēls ir jeb ir bijis "pazudis", jo dzīvo reālu dzīvi ārpus dzīvokļa — cietuma, kur sevi ieslodzījusi māte.

Un vai tikai Latvijas krievu krieviskumu izrāde tiecas iztīrīt? Varbūt jebkuru piesārņotu apziņu. Tāpēc Vlads nesmaida, nejokojas, bet kliedz, ir nesaudzīgs, pat nežēlīgs.

Droši vien — primāri pret sevi. Bet jautājums tomēr paliek — vai cilvēki, kam atņemtas viņu pagātnes dārgās grabažas, kam notecējis lietošanas termiņš tiešā un pārnestā nozīmē, tiks padarīti laimīgāki? Jo piesārņojuma vietu ieņems tukšums Varbūt "Cerību ezera" pirmajai — nežēlīgajai — fāzei sekos cita izrāde: par mīlestību, kas vienīgā var piepildīt jebkuru tukšumu? Jautājumu ir daudz, bet atbilžu vietā — tikai minējumi.

Vai principā ir analizējama izrāde, kas stāsta par konkrēta cilvēka dzīvi un sevis apzināšanos šeit un tagad, dzīvi, kura notiek vienlaikus uz skatuves un ārpus tās? Kas vispār ir šī Vladislava Nastavševa izrāde par savu māti, sevi pašu, par cilvēkiem, kas jauši vai nejauši ienākuši viņu dzīvē: atklātība vai ekshibicionisms, drosme vai izmisums, taisnošanās vai apsūdzība, garīga atklāsme vai miskastes ķidāšana?

simboliskas reālu cilvēku atsauksmes

Ja nu tomēr jāatbild — Cerību ezerā ir pa druskai no minētā un vēl daudz kas cits. Galvenais — izrāde ir kā remonts, varbūt pat kapitālremonts, kad tiek grautas starpsienas, mainītas komunikāciju sistēmas, putekļi izēd acis, un beigas nav paredzamas.

Par skapjiem Izrāde sākas visnotaļ amizanti un vēl pirms atveras priekškars.

Booking.com vadlīnijas par viesu atsauksmēm

Milzu ģīmis pa durvju actiņu lūr uz mums, kas sēž zālē. Tas ir Vlads, ko tēlo Intars Rešetins, kurš mēģina ieskatīties pats savā dzīvoklī, jo aizmirsis atslēgas, bet māte sēž pie televizora ar austiņām un nedzird viņa dauzīšanos pie durvīm. Tālab viņš zvana Gunai Zariņai, kura tēlos viņa māti, lūgdams, lai viņa piezvana viņai. Tādā vai līdzīgā identitāšu mainībā viss arī notiks.

Priekškaram atveroties, uz kailas skatuves ir televizors, pāris krēslu, māte un… skapis. Ļoti daudznozīmīgs skapis.

Teātra un drāmas pētnieku konference

Vienkārši mēbele, uz kuras var uzlikt Jaungada salātu šķīvi. Skapis, no kura iznākt, atklājot savu seksuālo identitāti. Skapis, kurā dzimtas slēpj savus skeletus. Brīnumskapis no neskaitāmām bērnu izrādēm, kurā spēj ietilpt visa dzīve un vēl vairāk. Viss, kas iespējams, ar šo skapi arī notiek. Kad Vlads taujā mātei par tēvu, tālbraucēju jūrnieku, tas, skapja durvīm paveroties, sēž tur uz jūras ziliem spilveniem, Viļa Daudziņa atveidots. Tālāk šķetinot Nastavševu ģimenes stāstu par ierašanos Latvijā, no skapja krīt ārā vectētiņš joprojām Daudziņšštāba rakstvedis un atbrīvotājs.

simboliskas reālu cilvēku atsauksmes

Krīt un krīt, un nav iespējams viņu akurāti tur nobāzt un aizmirst. Kad māte un dēls nolemj sākt remontu, no skapja kā no pārpilnības raga tiek vilktas ārā mūža bagātības: antīkas veļas mašīnas šļauciņa, ar ko pie vijoles spēlēšanas tika piedabūts mazais Vlads, pati bērnu vijolīte, pirms gadu desmitiem moderna kleita, putekļsūcēji, skaitā divi — ja nu kas salūst —, olu paliktņi nenoskārstai vajadzībai… Šo sortimentu, tāpat kā mātes reakciju, visu jaunatrasto vācot un pakojot turpmākai glabāšanai, zina no galvas katrs, kam vecāki piedzīvojuši padomju trūcības un deficīta gadus.

fimax binārās opcijas amizantā, drusku sērīgā, bet visnotaļ mīlīgā izrādes daļa. Taču to caurvij otra — provokatīva un skarba. Nosauksim to par iznākšanu no skapja. Par iznākšanu Vladam ir draugs, kuru ar biezpienbaltu smaidu un frizūru, kas liek atcerēties padsmit krievu estrādes un kino cilvēku uzreiz, spēlē Andris Keišs.

Intīms draugs, un iepazinušies viņi ir baseina dušās. Tā varētu būt skandaloza atklāsme, ja vien Vlads Nastavševs vispār šai skapī būtu atradies un tas kādu interesētu. Bet provokācija gan tā ir, un līdzīgu piedzīvoju, skatoties Dž.

raksti