Pareizticīgie par to, kā nepelnīt naudu.

«Ulubele»: Sodi par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvnieku ir nepelnīti mazi

Pīlādži – veselīgas un nepelnīti aizmirstas ogas

Igora Šuvajeva saruna ar Aleksandru Gavriļinu Pareizticība Latvijā Igors Šuvajevs: Pārlūkojot darbus par Latvijas vēsturi, nevar nepamanīt, ka tajos iezīmējas galvenokārt vāciskais, proti, baltvāciskais, krieviskais vai latviskais skatījums. Aleksandrs Gavriļins: Mēs vienmēr esam bijuši divu kultūras sfēru robežzona, tas ir, Rietumu un Austrumu kultūras ietekmes zona. Līdz ar to, mainoties ietekmēm, ir mainījusies arī attieksme, vērtējums.

Otrkārt, mēs esam visai īpatnēja zona, skatoties arī no konfesionālā viedokļa: Latvijā atrodas robeža starp katolicismu un protestantismu. Arī robeža starp pareizticību un katolicismu. Un visbeidzot — arī robeža starp pareizticību un vecticībnieku kristietību atrodas Latvijā.

Laikam tas nosaka atšķirīgos, pat diametrāli pretējos skatījumus.

binārās opcijas ar minimālo depozītu iesācējiem vai tiešām ir iespējams nopelnīt naudu ar tirdzniecības robotu

Šuvajevs: Pagājušajā gadā ir publicēta jūsu grāmata Apraksti par Rīgas eparhijas vēsturi. Tā ir viena no retajām grāmatām šajā jomā, baznīcas vēsture ir atstāta novārtā. Gavriļins: Baznīcas vēsture acīmredzami nekad nav bijusi modē. Kāpēc tā bija komunistu valdīšanas laikā, tas ir skaidrs.

Kāpēc šāds stāvoklis pastāv joprojām? Domāju, ka arī baznīca nav ieinteresēta šādā vēsturē. Katra baznīca patiesību saskata tikai sevī. Šajā ziņā es piekrītu protohierejam un filosofam Vasilijam Zeņkovskim, kurš ieteica iedalīt baznīcu iekšējā un ārējā.

Iekšējā baznīca, protams, ir svēta, to nav ko kritizēt. Kā nepelnīt naudu ārējā jeb vēsturiskā baznīca pastāv noteiktā zemē. Tā ir baznīcas hierarhija, celtnes un tamlīdzīgi. Zeņkovskis uzsver, ka garīdzniecības grēki ir nevis baznīcas, bet gan pašas garīdzniecības grēki, ātri pelnošas shēmas. To vajag ārstēt, pret to ir jācīnās.

Objektīvi vērtēt baznīcas vēsturi ir ne vien iespējams, bet to pat vajag darīt. Mēs bieži vien aizmirstam, ka ārējā baznīca ir sabiedrības sastāvdaļa. Mēdz runāt, ka komunistu laikā sabiedrība esot bijusi slima, bet līdz ar to slima bija arī sabiedrības sastāvdaļa, ko sauc par baznīcu.

turpmākās tiešsaistes ieņēmumu atsauksmes bitkoins kā dāvana reģistrācijai uzreiz

Tagad mēs ar cerībām skatāmies uz baznīcu, bet nesaprotam, ka tur Pareizticīgie par to tie paši cilvēki, kas kalpoja pirms desmit, divdesmit gadiem.

Viņiem ir tikpat grūti mainīties kā mums. Baznīcas vēsture ir Pareizticīgie par to grūta un nepateicīga tēma. Gan cilvēka nacionālā, gan konfesionālā piederība ir ārkārtīgi delikāts jautājums. Konfesionālā piederība, iespējams, ir pat delikātāka.

Igora Šuvajeva saruna ar Aleksandru Gavriļinu

Tāpēc jāraksta objektīvi, bet tā, lai neviens netiktu aizvainots. Tas ir ļoti grūti. Šuvajevs: Latvijas vēstures neatņemama sastāvdaļa ir ortodoksālā kristietība, taču zināšanas par to ir visai niecīgas. Turklāt pareizticība Latvijā ir paradoksālā situācijā. Laikā, kad vecticībnieki Krievijā tika vajāti, tā laika Latvijā viņi guva patvērumu.

Pareizticība Latvijā

Savukārt pareizticība principā nebija tieši saistīta ar oficiālo politiku. Pareizticību var uzskatīt par sava veida lakmusa papīru, kas ļauj pārbaudīt un izprast Gavriļins: Kāpēc pie mums nokļuva vecticībnieki? Kā zināms, It kā sīkumi, taču norisinājās visai sīvas cīņas, jo būtībā runa bija par centralizētai valstij nepieciešamu centralizētu baznīcu. Tos, kas atšķēlās, nodēvēja par vecticībniekiem. Vieni aizgāja kopā ar visiem mācītājiem, klēru, viņus nosauca par vecticībniekiem ar popiem, bet otrus — par vecticībniekiem bez popiem, un viņiem nebija iespējams īstenot visas ceremonijas, piemēram, laulības ceremoniju, dievgaldu.

Viņi sevi uzskatīja par īstajiem pareizticīgajiem, krievu kultūras glabātājiem un bija gatavi atgriezties Krievijā, tiklīdz tur mainīsies politiskie apstākļi.

Neviens tur kā nepelnīt naudu nespīdzināja, nerepresēja.

Pētera I laikā vecticībniekiem uzlika dubultnodokļus, viņi nevarēja iegūt sabiedriskos amatus, nevarēja veidot karjeru. Turklāt Ziemeļu kara laikā viņus iesauca armijā, bet vecticībnieki nu nekādi nevēlējās ņemt rokās ieročus. Jāņem vērā arī tas, ka Tādēļ vecticībnieki varēja dzīvot kā brīvie zemnieki līdz nākamajai revīzijai, kad viņus piesaistīja pie zemes.

Bet revīzijas notika ārkārtīgi reti. Pievienojot Vidzemi Krievijas impērijai, šeit valdīja baltvācu administrācija, un pēc Nīštates miera noteikumiem šeit principā pastāvēja ticības brīvība. Un administrācija perfekti saprata, ka pareizticības nostiprināšana nozīmē centrālās varas nostiprināšanu, savukārt vecticībnieku atbalstīšana to nekādi nesekmēs.

kā nopelnīt naudu savā kontā 24 optona binārās opcijas

Tāpēc vecticībnieki šeit varēja dzīvot mierīgi, cara ukazi par viņu aizliegšanu vienkārši netika īstenoti. Jāņem gan vērā — sakarā ar to, ka viņiem nepastāvēja oficiāli atzītas laulības, vecticībnieki nevarēja nodot savu mantu bērniem, kas tika uzskatīti par ārlaulībā dzimušiem. Tāpēc vecticībnieku draudzes veidojās kā lieli sabiedriskie fondi — mantu testamentā var novēlēt tikai draudzei.

Šuvajevs: Taču tas lielā mērā attiecas uz Vidzemi, līdz Gavriļins: Kurzeme tolaik patiešām bija luterāņu zeme.

Ķepa uz sirds I

Šuvajevs: Toties Vidzemē četrdesmitajos gados notiek pirmā masveida pāriešana pareizticībā. Kā tas izskaidrojums? Gavriļins: Es uzskatu, mēs ne vienmēr pareizi skatāmies uz vēsturi. Mums ir nošķirta ekonomikas, politikas, ārpolitikas vēsture.

Bet cilvēka dzīve taču nav šādā veidā iedalīta: te — politiskā darbība, te — ekonomiskā vai kāda cita. Cilvēks ir kaut kas vienots. Gluži tāpat ir jāskatās uz vēsturiskām norisēm. Tāpēc cēloņi pārejai pareizticībā bija sarežģīti.

raksti